@2016 Dienas Žurnali

 
 
Sirdscilvēks
ar tērauda skatienu

AKTIERIS VITĀLIJS SOLOMINS KĻUVA ZINĀMS AR KINO UN TELEVĪZIJAS LOMĀM, NO KURĀM POPULĀRĀKĀ IR DETEKTĪVA ŠERLOKA HOLMSA DRAUGS DOKTORS VATSONS. TAČU TIKAI PĒC AKTIERA NĀVES KĻUVIS ZINĀMS, KAS ĪSTI SLĒPĀS AIZ VIŅA CĒLĀ UN KAUTRĪGĀ DŽENTLMEŅA TĒLA GAN FILMU UZŅEMŠANAS LAUKUMOS UN TEĀTRA AIZKULISĒS, GAN ĢIMENES DZĪVĒ.

Viens no Vitālija iecienītākajiem rakstniekiem bija Arturs Konans Doils. Tolaik Vitja iztēlojās detektīva Šerloka Holmsa draugu doktoru Vatsonu kā mazu un briļļainu resnīti un pat nesapņoja par aktiera slavu. Tiesa, pirmā saskarsme ar skatuves mākslu jau bija notikusi. “Tolaik mums bija tikai radio, un es biju pārņemts ar radioiestudējumu klausīšanos. Dzīvojām vienā istabā, un, lai nevienam netraucētu, es stundām ilgi varēju sēdēt uz klavierēm un klausīties, turēdams radioaparātu pie pašas auss,” atcerējās aktieris. Pēckara gadi bija īpaši grūti, vecāki dažkārt nezināja, ko likt galdā nākamajā dienā. “Dzīvojām pusbadā, un atceros, ka pilsētā visur stādīja kartupeļus – pat ielu malās un parkos. Taču atmiņas par šo laiku man vienmēr bijušas gaišas kā jau par bezrūpīgu bērnību. Vasarā – makšķerēšana un peldēšanās upē, ziemā – ragaviņas.” Tēvs un jo īpaši māte gan lika zēnam ilgas stundas pavadīt pie klavierēm cerībā, ka dēls kļūs par slavenu mūziķi. Vitālijs rātni vingrinājās spēlētprasmē mājās un apmeklēja arī mūzikas skolu – no vecākiem viņš bija pārmantojis uzcītību un pat pārspīlētu perfekcionismu, arī inteliģenci un atturīgu pieklājību.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

Gaišā nākotne pie apvāršņa

 

JAU 40 GADU PSRS PILSOŅIEM BŪTU BIJIS JĀDZĪVO KOMUNISMĀ JEB “PARADĪZĒ ZEMES VIRSŪ”. TĀ BIJA PASLUDINĀJIS LIELVALSTS VADĪTĀJS ŅIKITA HRUŠČOVS, UZRUNĀDAMS PADOMJU SAVIENĪBAS KOMUNISTISKĀS PARTIJAS (PSKP) 22. KONGRESA DALĪBNIEKUS 1961. GADA OKTOBRĪ. SĀKĀS SPARĪGI KOMUNISMA CELTNIECĪBAS DARBI – VAIRĀK GAN CILVĒKU PRĀTOS, NEVIS DZĪVĒ.

PSRS valdošās un vienīgās partijas 22. vissavienības saiets palicis atmiņā ar vairākiem vēsturiskiem notikumiem. Maskavas ielās pastaigājās neredzēti daudz ārzemju viesu – kongresā līdztekus četriem tūkstošiem delegātu piedalījās 80 ārzemju komunistisko partiju pārstāvji kopā ar padomjzemei draudzīgi noskaņotiem žurnālistiem un viedokļu līderiem. Vēsturiskajā Maskavas Kremļa teritorijā durvis vēra Kongresu pils ar sešiem tūkstošiem vietu galvenajā zālē. Celtne nebija tik vērienīga kā savulaik plānotā Padomju pils, tomēr Urālu marmorā ietērptajai, modernisma stilā veidotajai ēkai bija lemts pārdzīvot visus komunistiskās valsts vadoņus. Spilgtākais kongresa notikums, protams, bija lēmums iznest sarkofāgu ar Staļina mirstīgajām atliekām no mauzoleja pie Kremļa, kas arī steigšus tika izdarīts. Taču valstiski svarīgākā ziņa bija jauns Padomju Savienības attīstības mērķis – vienbalsīgi pieņemtajā PSKP trešajā programmā melns uz balta bija ierakstīts: pašreizējā padomju ļaužu paaudze dzīvos komunismā!

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Sāpīgais atkritumu jautājums

 

ATKRITUMU SAVĀKŠANAS, ŠĶIROŠANAS UN PĀRSTRĀDES PROBLĒMAS NAV TIKAI MŪSLAIKU AKTUALITĀTE. JA PARAUGĀS VĒSTURĒ, ATKLĀJAS, KA RĪGAS PILSĒTAS TĒVIEM PAR ŠIEM JAUTĀJUMIEM NĀCIES LAUZĪT GALVAS DIEZGAN REGULĀRI.

Vācu mākslinieks Jūliuss Dērings, 1849. gadā ieradies Rīgā, dienasgrāmatā ierakstīja, ka rīdzinieki savus atkritumus nober Daugavas malā, kādu vārtu priekšā (Rīgu toreiz ieskāva nocietinājumu vaļņi un bastioni), tādā kā no baļķiem un dēļiem veidotā apcirknī: “Dīvaini izskatās vārti upes pusē, proti, tie aizbērti ar atkritumiem un augšā atstāta tikai neliela sprauga, lai varētu tikt pāri šai atkritumu sienai, ko no abām pusēm norobežo dēļi. Uzkāpšanai un nokāpšanai pieslietas parastas šauras trepes.” Līdz vārtu velves augšai atkritumu valnis nesniedzās, tāpēc gājēji caur vārtiem pa laipu varēja itin ērti iziet. Rīdzinieki labi zināja, ka pavasara plūdi gružus aizskalos jūrā un atkritumu kalnu varēs sākt veidot no jauna. Viduslaikos un tiem sekojošajos gadsimtos Eiropas pilsētās tāda pieeja nebija nekas neparasts. Netīrība ielās skaitījās norma vismaz līdz 18. gadsimtam. Lielākoties ielām nebija cieta seguma, tāpēc mēslus nereti izgāza to dangās. Var iedomāties, kā ielās izskatījās un oda pēc lietus. Ko nu par Rīgu, ja jau pat 17. gadsimta Francijas karaļa Luija XIV ideja par ārpilsētas rezidences būvi Versaļā daļēji pamatojās apstāklī, ka monarhs vairs nevēlējās paciest Parīzes ielu vasaras smirdoņu. Prūsijas galvaspilsētā Berlīnē 18. gadsimtā spēkā bijis noteikums, ka visiem zemniekiem, kas ierodas uz pilsētas tirgu, aizbraucot jāaizved līdzi vezums pilsētas mēslu un netīrumu.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
 
Mafijas karaliene

 

VIRDŽĪNIJA HILLA BIJA SKAISTA SIEVIETE – VISMAZ SAVAS APŠAUBĀMĀS KARJERAS SĀKUMĀ. VIŅA SPĒJA IZMANTOT IZSKATU, PRĀTU UN NEREMDINĀMO SEKSUĀLO APETĪTI, LAI KĻŪTU PAR VIENU NO RETAJĀM DĀMĀM, KAS IEKAROJA AMERIKAS MAFIJAS UZTICĪBU. TAČU TAM BIJA SAVA CENA, IESKAITOT AIZVIEN PIEAUGOŠĀS MENTĀLĀS PROBLĒMAS, KAS GALU GALĀ NOVEDA VIŅU KAPĀ.

Skaistā marta dienā 1966. gadā kāds austriešu pārgājienu entuziasts netālu no idilliska strautiņa Zalcburgas apkaimē ieraudzīja sniegā guļam sievietes ķermeni. Viņas mētelis bija kārtīgi salocīts un nolikts blakus, turpat atradās arī pašnāvnieces zīmīte, kurā bija teikts, ka viņa ir nogurusi no dzīves. Mirusī bija Virdžīnija Hilla, ko savulaik atklāti mēdza dēvēt par mafijas karalieni. Šo apzīmējumu viņa izpelnījās, būdama pazīstama kurtizāne un naudas atmazgātāja, kas strādāja Amerikas slavenāko gangsteru labā 30. un 40. gados. Austrijas policija nāca pie slēdziena, ka Virdžīnija mirusi no labprātīgas miegazāļu pārdozēšanas. Tāds iznākums nepārsteidza nevienu, kurš sievieti pazina – viņa ne reizi vien bija mēģinājusi šādi aiziet no dzīves. Virdžīnijai Hillai mūsdienās, iespējams, būtu diagnosticēta maniakālā depresija un sociopātiskas noslieces, taču 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs garīgajai veselībai netika pievērsta tāda uzmanība kā mūsdienās. Vēl būdama padsmitniece, glītā sarkanmate kļuva par mafijas grāmatveža Džo Epstaina mācekli tolaik skarbajā un mafijas pārvaldītajā Čikāgā. Ātri vien, izmantojot pievilcību, seksuālus sakarus ar “pareizajiem” vīriešiem un talantu naudas atmazgāšanā, kā arī zagtu preču realizācijā, Virdžīnija Amerikas mafijas rindās nokļuva uz tik augsta pakāpiena, kā nebija izdevies nevienai sievietei.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Meli, noslēpumi un sazvērestības teorijas

 

JAU IZSENIS POPULĀRAS IR DAŽNEDAŽĀDAS SAZVĒRESTĪBAS TEORIJAS, KURAS VISAS KĀ VIENA VĒSTA, KA PATIESĪBA IR PAVISAM CITĀDA, NEKĀ MUMS GRIB IESTĀSTĪT. MĒDZ TEIKT, KA NAV DŪMU BEZ UGUNS. TAS, PROTAMS, NENOZĪMĒ, KA VISAS SAZVĒRESTĪBAS TEORIJAS IR PAREIZAS VAI, TIEŠI OTRĀDI, APLAMAS. KATRAM PAŠAM JĀIZLEMJ, KAM TICĒT UN KAM NE.

 

Visu laiku populārākā sazvērestības teorija norāda, ka pie visām pasaules nelaimēm ir vainīgi ebreji. Jau tāpēc vien, ka viņi savulaik “parūpējās”, lai krustā piesistu Jēzu Kristu. Viduslaikos Eiropā ik pa laikam notika ebreju vajāšanas un piespiedu kristīšanas, tomēr visspēcīgākais antisemītisma vilnis Eiropai pārvēlās 20. gadsimta sākumā, kad atklātībā parādījās Ciānas viedo protokoli. Tur it kā bijusi sniegta instrukcija, kā ebrejiem ar viltu iegūt varu visā pasaulē un paverdzināt citas tautas. Eksistē vairākas šo protokolu izcelšanās versijas, izplatītākās ir divas. Pirmā versija vēsta, ka tas viss ir blēņas – protokoli ir cariskās krievu žandarmērijas jeb ohrankas viltīgs safabricējums. Teksta viltošana notikusi Parīzē 20. gadsimta sākumā, un to veicis slepenpolicijas virsnieks Pāvels Račkovskis, lai ar šiem sazvērestības pierādījumiem izvērstu plašu antisemītisma kampaņu Krievijā. Otra versija ir gluži pretēja – protokoli ir īsti. Ciānas viedo teksti esot nolasīti pirmā cionistu kongresa slepenajā sēdē 1897. gadā Bāzelē, un to autors bijis cionistu kustības līderis Teodors Hercls un viņa tuvākie līdzgaitnieki.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

Raksti mums..

Andrejostas iela 17,

Rīga, LV-1045

 

legendas@dienaszurnali.lv

 

Tālrunis: +371 67273311;
Mobilais tālrunis: +371 26514838
Fax: +371 67292701

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle