05_LEG_2020-08.jpg
Zvaigznes nolemtība

IZCILAIS BALETDEJOTĀJS ALEKSANDRS GODUNOVS MĒĢINĀJA IZLAUZTIES CAURI DZELZS PRIEKŠKARAM, KĀ 70. GADOS DARĪJA DAUDZI PADOMJU MĀKSLINIEKI. TAS VIŅAM IZDEVĀS, TAČU BRĪVĪBAS CENA IZRĀDĪJĀS PĀRĀK AUGSTA.

Nākamā baleta zvaigzne piedzima 1949. gada 28. novembrī Sahalīnā, inženieru ģimenē. Sašas vecāki iepazinās Ļeņingradas blokādes laikā un pēc kara atjaunoja sagrauto pilsētu: tēvs Boriss Godunovs bija armijas virsnieks un pēc profesijas inženieris celtnieks, māte Lidija Studencova – dzelzceļa transporta speciāliste. Pēc pirmās atvases Oļega piedzimšanas Godunovi devās pāri visai Padomju Savienībai un apmetās uz dzīvi Južnosahaļinskā, kur nāca pasaulē Saša, taču ģimene pajuka un māte steigšus aizveda bērnus pie brāļa uz Rīgu, pati vēl palikdama Sahalīnā darba līgumā paredzēto gadu. Pēc tam Lidija ieņēma necilu amatu Baltijas dzelzceļa pārvaldē, un vientuļajai divu bērnu mātei piešķīra istabu komunālajā dzīvoklī, namā uz Pētera Stučkas un Frīdriha Engelsa ielas stūra (tagad Tērbatas un Stabu iela). 

Aleksandra Godunova tuvākie cilvēki un līdzgaitnieki apbrīnoja dejotāja personību – ārēji ideālu, bet iekšēji pretrunu pilnu. Dzejnieks Josifs Brodskis aprakstīja pirmo tikšanos ar baleta zvaigzni: „Manā priekšā parādījās ekstraordināra (šī vārda vispilnīgākajā nozīmē) figūra: iedomājieties šo masu, smago žokli, zilās acis, blondos un garos matus – sešdesmito gadu estētikas iemiesojumu. Pēc tam sapratu, ka Godunova gadījumā atšķirības starp indivīdu un mākslu var arī nebūt. Viņš var vienkārši iznākt uz skatuves, un tas vien ir notikums.”

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

32_LEG_2020-08.jpg
Augstākā mērā mīklains gadījums

 

1930. GADA 30. JANVĀRĪ AP PUSDIENLAIKU RESPEKTABLAJĀ IEKŠRĪGAS KAFEJNĪCĀ A.T. IEGĀJA DIVI KUNGI. PASŪTĪJA KAFIJU AR MAIZĪTĒM UN PĒC ĪSA BRĪŽA TEJU VIENLAICĪGI NOMIRA. SLEPKAVĪBA? KOPĒJA PAŠNĀVĪBA? LĪDZ BALTKVĒLEI SAINTRIĢĒTĀ RĪGAS PUBLIKA UN POLICIJA PAR ŠO MĪKLAINO NOTIKUMU LAUZĪJA GALVAS VAIRĀKAS DIENAS.

 

Latvijas Ārlietu ministrija, kas nodarbojās arī ar ārvalstu preses monitoringu, toreiz konstatēja, ka, piemēram, Dānijas avīzēs 1930. gada februārī ievietoti 108 raksti, kuros pieminēta Latvija. Apmēram puse no šiem rakstiem bija veltīta tieši Latvijai, savukārt 17 no šīm publikācijām stāstīja par savādo gadījumu kafejnīcā A.T.. Arī policija, kas uzņēmās šī gadījuma šķetināšanu, to atzina par “vienu no visneparastākajiem notikumiem kriminālpolicijas pastāvēšanas laikā”. Viss bija noticis apmēram šādi: 30. janvārī starp pulksten 13 un 14 A.T. ieradās 50 gadu vecais Pāvels Koļekovskis – labi situēts Rīgas krievu namsaimnieks, kinoteātra Junona (tobrīd Maskavas ielā 59) īpašnieks, kā arī viņa namu pārvaldnieks, 56 gadus vecais Kārlis Alksnis. Brīdis, kad kafejnīcā iesoļoja abi kungi, apmeklētāju pieplūduma ziņā skaitījās maksimumstunda. Klienti izvēlējās galdiņu zāles dziļumā un palūdza kafiju ar maizītēm. Kad viesmīlis atnesa mazas krūzītes, kungi palūdza tās apmainīt pret lielākām glāzēm, jo “aukstā laikā ar tādu mazumiņu nav ko iesākt”. Tad abi sarunādamies sāka dzert karsto kafiju. Izdzerta tika apmēram trešdaļa. Jaunāko Ziņu korespondents tālāko atstāstīja tik dramatiskā formā, it kā pats būt klāt stāvējis: “Pēkšņi Koļekovskis sagrīļojās, satvēra rokām kaklu, kā kad viņam būtu aizrāvusies elpa. Alksnis ļoti uztraukts pietrūkās kājās un jautāja: “Kas tev kait?” Koļekovskis tikko sadzirdami izdvesa: “Jūtos tik slikti,” un pusnemaņā, plaši ieplestām, neredzošām acīm, vaļēju muti, cīnījās pēc gaisa un būtu nokritis no krēsla, ja Alksnis viņu nesaturētu. Iesaucies, lai ātri pasniedz aukstu ūdeni, tikpat pēkšņi saļima arī Alksnis savā sēdeklī, tverdams ar roku pie krūtīm.”

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
16_LEG_2020-08.jpg
Padomju vara pret epidēmijām

 

SABRŪKOT KRIEVIJAS IMPĒRIJAI, POSTĀ UN ASINĪS TAPA BOĻŠEVIKU VALSTS – PIRMĀ PASAULES KARA BEIGĀS NOTIKA BRUŅOTS APVĒRSUMS, TAD SEKOJA PILSOŅU KARŠ. TAČU NEMITĪGI BIJA JĀCĪNĀS ARĪ PRET KĀDU CITU, NEREDZAMU IENAIDNIEKU, PROTI, NĀVĒJOŠU INFEKCIJU EPIDĒMIJĀM. TOTALITĀRĀ VALSTS IZRĀDĪJĀS STIPRĀKA, TIESA, CILVĒKU UPURUS GAN NESKAITĪJA – NE PIRMS SIMT GADIEM, NE ARĪ VĒLĀK.

Komunisti sagrāba varu, kad vērsās plašumā spāņu gripas pandēmija. To izraisīja īpaši lipīgs vīruss H1N1, kas mutējot kļuva aizvien bīstamāks. Miera laikos šāda mutācija palēninātu sērgas izplatīšanos – cilvēki ar smagu slimības formu ārstētos mājās un nevarētu inficēt citus. Taču karā notika otrādi: tie karavīri, kuri vēl spēja turēt ieročus, palika ierakumos, bet pavisam savārgušie ļaužu pilnos vilcienu vagonos devās uz frontes aizmuguri. Pasaulē spāņu gripu izslimoja pusmiljards cilvēku, un tolaik tā bija ceturtā daļa visu zemeslodes iedzīvotāju. Aptuveni 50 miljoni (citi avoti min 100 miljonus) epidēmijā zaudēja dzīvību. Krievijas impērijas teritoriju infekcija sasniedza juku laikos, tāpēc upuru skaitu tur neviens tā arī nav spējis aplēst. 20. gadu beigās tika ziņots par 450 tūkstošiem bojā gājušo, taču tie acīmredzami bija pārāk optimistiski aprēķini. Pilsoņu karā impērijas teritorijā epidemioloģiskā situācija bija katastrofāla: ļaudis slimoja ar tīfu, holeru, bakām, dizentēriju, tuberkulozi un daudzām citām mazāk nāvējošām infekcijas slimībām. Taču visvairāk upuru prasīja bads – tā rezultātā gāja bojā vairāk nekā pieci miljoni cilvēku.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
25_LEG_2020-08.jpg
Pasaules galvaspilsēta

 

MŪŽĪGĀ PILSĒTA ROMA JEB LA CITTÀ ETERNA SLAVENA ARĪ AR CITIEM NOSAUKUMIEM – PIEMĒRAM, APUSTUĻU SLIEKSNIS JEB LIMINA APOSTOLORUM UN PASAULES GALVASPILSĒTA JEB CAPUT MUNDI. EIROPAS DESMITĀ LIELĀKĀ PILSĒTA BIJUSI PASAULES CENTRĀ KOPŠ 8. GADSIMTA PIRMS MŪSU ĒRAS. PAR TĀS BAGĀTĪGO VĒSTURI ŠODIEN STĀSTA NESKAITĀMAS SENO ĒKU DRUPAS, JOPROJĀM SAGLABĀJUŠĀS CELTNES, BAZNĪCAS UN MUZEJI.

Roma atrodas Tibras upes krastos Centrālajā Itālijā. Pilsētu uzbūvēja aizsargkalnā, kas slējās stāvajā upes krastā. Neliela saliņa upē veidoja pēdējo braslu pirms Tibras paplašinājuma rietumu virzienā un ietekas Tirēnu jūrā. Saskaņā ar leģendu Roma dibināta 753. gadā pirms mūsu ēras. Romas pirmais imperators bija Oktaviāns Augusts, kurš gādāja, lai tā pārvērstos par diženu pilsētu. Viņam piedēvē vārdus: „Es pieņēmu Romu no ķieģeļiem, bet atstāju marmora pilsētu.” Roma jau aptuveni 2500 gadu bijusi arhitektūras meistardarbu centrs. Seno pilsētu ietver rajons, kas pazīstams kā Roma Antica. Tā grandiozās ēkas ir apliecinājums romiešu arhitektūras izcilībai. Saskaņā ar arheoloģisko izrakumu datiem Roma veidojusies vairāku lauku nometinājumu vietās, kuru sākums meklējams Palatīna kalnā – vienā no septiņiem pakalniem, kur vēlāk atradās Forums. Senie romieši uzskatīja, ka pilsētu dibinājuši mitoloģiskie dvīņi Romuls un Rems. Saskaņā ar leģendu tie bija kareivīgā dieva Marsa dēli, kurus dzemdēja kāda jauna vestāliete. Dvīņi tika pamesti, un tos uzaudzināja vilkumāte. Skulptūra, kas attēlo vilceni, zīdot divus bērnus, joprojām ir pilsētas galvenais simbols.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
19_LEG_2020-08.jpg
Krievu miljonāra noslēpums

 

KRIEVIJAS IMPĒRIJAS LIELĀKO MISTĒRIJU VIDŪ IR VIENA ŠĪS VALSTS BAGĀTĀKAJIEM CILVĒKIEM SAVAS MOROZOVA NĀVE 1905. GADĀ FRANCIJAS KŪRORTPILSĒTĀ KANNĀS. PASTĀV PAT AIZDOMAS, KA TAS PATIESĪBĀ BIJA VEIKLS, PAŠA SAVAS REŽISĒTS INSCENĒJUMS.

 

Sava Morozovs nāca pasaulē 1862. gada 15. februārī (3. februārī pēc Krievijas impērijā tolaik spēkā esošā tā dēvētā vecā stila) vienā no valsts bagātākajām vecticībnieku – tirgotāju un uzņēmēju dzimtām. Vārds Sava viņam tika gods par godu vectēvam – ģimenes labklājības pamatlicējam. Atšķirībā no vectēva, kurš līdz mūža beigām tā arī neiemācījās ne rakstīt, ne lasīt (viņa vietā visus dokumentus parakstīja viens no dēliem), Sava Morozovs jaunākais ieguva lielisku izglītību vispirms Maskavā, bet 1885. gadā devās uz Lielbritāniju, uz Kembridžas Universitāti, kur padziļināti apguva ķīmiju, paralēli interesējoties par Anglijas tekstilrūpniecības niansēm, un gatavojās aizstāvēt doktora disertāciju. Tomēr studijas Lielbritānijā Savam nācās pārtraukt tēva Timofeja Morozova smagās slimības dēļ. Jauneklis atgriezās Krievijā un 26 gadu vecumā stājās pie ģimenes uzņēmumu stūres. Divus gadus vēlāk, 1889. gadā, viņa tēvs nomira.

Ne mazāk uzņēmīgs par vectēvu un tēvu izrādījās arī Sava, kurš veiksmīgi ieguldīja līdzekļus daudzās uzņēmējdarbības jomās, it īpaši ķīmiskajā rūpniecībā, un tika uzskatīts arī par vienu labākajiem darba devējiem valstī. Lai nepieļautu tādu notikumu kā streiks Nikoļskas manufaktūrā, kas bija vērienīgākais Krievijā līdz pat 1905. gadam, Morozova fabrikās tika ieviestas sociālās garantijas strādājošajiem, tāpat viņiem tika nodrošināta iespēja izglītoties bez maksas. Morozovs arī apmaksāja savu speciālistu studijas ne tikai Krievijā, bet arī ārvalstīs.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 

Raksti mums..

Andrejostas iela 17,

Rīga, LV-1045

 

legendas@dienaszurnali.lv

 

Tālrunis: +371 67273311;
Mobilais tālrunis: +371 26514838
Fax: +371 67292701

@2016 Dienas Žurnali

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle