@2016 Dienas Žurnali

 
 
Francijas vilcene

KARALIENE IZABELLA, KAS IZPELNĪJUSIES FRANCIJAS VILCENES PAVĀRDU, PIESAISTĪJUSI DAUDZU RAKSTNIEKU, VĒSTURNIEKU UN DRAMATURGU UZMANĪBU. VIŅAI PIEDĒVĒTA NEUZTICĪBA, SAZVĒRESTĪBA UN PAT SLEPKAVĪBA. IZABELLA TIEŠĀM NOSTĀJĀS PRET VĪRU, ANGLIJAS KARALI, TAČU CILVĒKS, AR KO VIŅA APVIENOJĀS, LAI TO PAVEIKTU, IZRĀDĪJĀS NELIETIS.

Francijas karaļa Filipa IV un Navarras Žannas atvase Izabella piedzima Parīzē 1295. gadā, diemžēl precīzs datums nav zināms. Viņa bija vairākus gadus jaunāka par Anglijas Edvardu, kam bija lemts kļūt par viņas vīru un kurš dzimis 1284. gadā. Trīs meitenes brāļi katrs savā laikā kļuva par Francijas karaļiem, taču viņai netika piemērots princeses tituls – šādu godu karaliskajās ģimenēs pasaulē nākušajām meitenēm sāka izrādīt krietni vēlāk.

Francijas Izabellas stāsts nodrošinājis viņai ievērojamu vietu literatūrā, sākot jau ar Džona Mārlova lugu Edvards II, kam vēl mūsdienās seko neskaitāmu autoru grāmatas par un ap Francijas vilceni, kā, piemēram, Hildas Lūisas, Morīnas Pītersas, Pola Doertija, Morisa Drona darbi.

Vēl ievērojamāku vietu Izabellas tēls un leģenda ieņēmuši kino, kā 1995. gada filmā Drošsirdis, kuru režisēja un galveno lomu atveidoja Mels Gibsons. Šajā darbā Izabellu atveidoja franču aktrise Sofija Marso. Taču diemžēl par vēsturiskām precizitātēm Drošsirdī nevar būt ne runas – filmā Izabellai piedēvēts romantisks sakars ar skotu varoni Viljamu Volesu, kurš attēlots kā īstais viņas dēla Edvarda II tēvs. Taču laikā, kad risinājās Viljama Volesa cīņa par Skotijas neatkarību, Francijas Izabella bija aptuveni trīs gadus veca, bet, kad Voless nomira, viņai bija desmit gadu. Visticamāk, abi varoņi, kas veidoja traģisku un brīnišķīgu pāri uz ekrāna, reālajā dzīvē vispār nekad nav satikušies.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

Sausais likums

 

20. GADSIMTA 20. GADOS AMERIKAS SAVIENOTAJĀS VALSTĪS NOTIEKOŠAIS LIKA ČUKSTUS PIEMINĒT PAGRĪDES BĀRUS SPEAKEASY, BET VĪRIEŠU SARUNĀS IEMALDĪJĀS TĀDI DZĒRIENU APZĪMĒJUMI KĀ “TORPĒDA” UN “BRIKEŠU VĪNS”, DIENASGAISMU IERAUDZĪJA KOKTEIĻI LONG ISLAND ICE TEA UN BEE’S KNEES, MODĒ NĀCA JĒDZIENI “NAUDAS ATMAZGĀŠANA”, “RAKSTĀMMAŠĪNAS” UN “ANANASI”, KAM NEBIJA NEKĀDA SAKARA AR ŠO VĀRDO PRIMĀRO JĒGU.

1919. gada oktobrī ASV Kongress aizliedza “reibinošu dzērienu ražošanu, pārdošanu un transportēšanu”. Visa Amerika oficiāli iesoļoja Sausā likuma ērā, kas ilga 13 gadus. Viss, kā parasti, bija sācies ar vislabākajiem nodomiem. 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā kā reakcija uz plašu alkohola lietošanu Savienotajās Valstīs vairojās un pieņēmās spēkā dažādas iniciatīvas grupas, kas iestājās par “dzīvošanu skaidrā prātā”. Sausais likums lielā mērā tika vērsts uz to, lai atvieglotu imigrantu – pirmkārt vāciešu, īru un itāliešu – adaptāciju amerikāņu sabiedrībā. Alkohola ienaidnieki norādīja “uz visiem zināmajām imigrantu strādnieku dzeršanas tradīcijām”, no kurām viņiem vajadzētu atsacīties. Taču pēc sausā likuma ieviešanas spirtoto dzērienu lietošana nekur nepazuda, vienkārši legālais alkohola rūpals nokāpa nelegālā pagrīdē. Kontroli pār nozari savās rokās pārņēma tieši nabadzīgie imigranti, kas, izgājuši pagrīdes skolu, tādā veidā kļuva bagāti.

Cīņa, kas noveda pie sausā likuma, norisinājās ne vien ar reibinošajiem dzērieniem, bet arī ar salūniem kā sabiedrības institūtu. Tolaik salūns bija ne tikai uzdzīvošanas vieta, bet lielā mērā arī vīriešu bastions: tajā paglābās no sievām, aktīvi nodarbojās ar politiku un aģitēja, notika oratoru uzstāšanās un norisinājās karsti disputi. Mēdza gadīties arī nažu vicināšana un šaušana – tolaik tā bija teju norma. Tiem, kas nedzēra, nebija perspektīvu iesaistīties politiskajā spēlē visdemokrātiskākajā līmenī.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Dīvainie ģēniji

 

CILVĒCES VĒSTURE APLIECINA, KA DAUDZI IZCILI UN ĢENIĀLI ĻAUDIS NAV BIJUŠI ĪSTI NORMĀLI, VIŅI BIJUŠI, KĀ MĒDZ TEIKT, AR PUTNIEM GALVĀ. DAUDZIEM PIEMITUSI PSIHISKA NELĪDZSVAROTĪBA UN PĀRSPĪLĒTS JŪTĪGUMS. KĀ REIZ TRĀPĪGI ATZINA FRANČU DOMĀTĀJS FRANSUĀ VI DE LAROŠFUKO: "IZCILIEM ĻAUDĪM PIEMĪT IZCILI TRŪKUMI."

Kā stāsta laikabiedri, izcilais pasaku meistars Hanss Kristians Andersens nemitīgi atradies paša radīto baiļu varā. Rakstnieks sirdzis ar neirastēniju, turklāt viņam bijusi virkne fobiju – viņš paniski baidījies saslimt, noslīkt, nosmakt ugunsgrēkā un nokrist no augstuma. Turklāt viņš baidījies iedzert nepareizās zāles, pazaudēt dokumentus un nokavēt vilcienu. Andersens pastāvīgi atradies stresā, turklāt cietis no paša fantāzijām. Reiz kāds viņa draugs nokavējis tikšanos un, kad ieradies sarunātajā vietā, sastapis Andersenu dziļā izmisumā. Rakstnieks bija nospriedis, ka draugs ir gājis bojā un jau sīki iztēlojies, kā tas noticis. Gatavojoties bērēm, Andersens jau bija izplānojis bēru procesiju un apsvēris, kurš zārks un kapsēta būtu vispiemērotākā. Rakstnieka laikabiedri atceras, ka depresijas brīžos pasaku meistars varējis dienām sēdēt mājās un raudāt. Andresens regulāri izjutis paaugstinātu nogurumu un trauksmi. Biogrāfi piemin, ka Andersenam bijis Marfāna sindroms un viņa organismā pastiprināti izdalījies adrenalīns, spēcīgi stimulējot fizisko un intelektuālo darbību. Pēc tādiem stimulāciju periodiem viņš juties gauži noguris un iztukšots.  Ne gluži vesels bijis arī diženais komponists Volgangs Amadejs Mozarts. Viņš sirdzis ar maniakāli depresīvo psihozi, kas dažviet biogrāfijas aprakstos minēta arī kā hipomaniakālā psihoze. Komponists vairākas dienas varējis atrasties murgainu plānu un ieceru varā, bijis pārspīlēti pacilāts un enerģijas pilns. Tādos brīžos bijis atraisīts, familiārs un trauksmains. Kad eiforija pārgājusi, bijis viegli aizkaitināms un rupjš. 

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
 
Staļina pēcteči

 

GAN LAIMĪGS, GAN TRAĢISKS LIKTENIS SKĀRIS REIZ VARENĀ STAĻINA MAZBĒRNUS. NEVIENNOZĪMĪGA IR ARĪ VIŅU ATTIEKSME PRET SAVU SLAVENO VECTĒVU – VIENI AR TO LEPOJĀS, CITI ATTEICĀS PAT NO DZIMTAS UZVĀRDA.

Saskaņā ar oficiālajiem datiem 20.gs. lielajam diktatoram Staļinam, īstajā vārdā gruzīnam Josifam Džugašvili (1878 – 1953), bija trīs bērni. Vecākais dēls Jakovs dzimis laulībā ar karsti mīļoto sievu, gruzīnieti Jekaterinu Svanidzi, kas gadu pēc laulībām nomira no vēdertīfa, atstājot astoņus mēnešus vecu dēlu. Vasilijs un Svetlana piedzima laulībā ar otro sievu, krievu revolucionāra meitu Nadeždu Alilujevu. Par Staļina personīgo dzīvi ir daudz mītu, tai skaitā arī par viņa nelaimīgo otro laulību, kas beidzās ar sievas pašnāvību 1932. gadā. Pēc vienas versijas Nadežda vairs nespēja izturēt vīra nicinošo, pazemojošo attieksmi un politisko teroru, pēc citas – viņa bija pārmantojusi garīgu slimību no savas mātes. Visticamāk abas versijas bija patiesas, jo arī viņas bērnos bija iedzimusi noteikta psihiska nelīdzsvarotība.

 

Par Staļina bērnu traģisko likteni ir daudz rakstīts, un viņu vairs nav dzīvo vidū – tāpat kā vairums mazbērnu. Staļins kļuva par vectēvu astoņas reizes, un viņa pēcteči, kuros plūst pat alžīriešu un amerikāņu asinis, joprojām dzīvo mūsu vidū. Cik viņiem ir viegli vai grūti sadzīvot ar sava bēdīgi slavenā senča atstāto mantojumu, un vai viņiem lemts sods par viņa grēkiem līdz septītajai paaudzei?

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Leģions ir mūsu dzimtene

 

“FRANČI, TAUPĪGI UN PRAKTISKI CILVĒKI, VIENMĒR LABPRĀT ATĻĀVUŠI JEBKURAM SVEŠZEMNIEKAM PALĪDZĒT TIEM NEPIECIEŠAMAJĀ ASINSIZLIEŠANĀ TĒVZEMES VĀRDĀ,” – TĀ PAR FRANČU ĀRZEMNIEKU LEĢIONU RAKSTĪJA AMERIKĀŅU VĒSTURNIEKS DŽONS ELTINGS.

 

Francijā tradīcija iekļaut armijā ārzemju algotņus aizsākās jau 12. gadsimtā, kad karalis Filips Augusts izvēlējās izveidot 10 000 cilvēku lielu algotņu armiju, uz ko bija vieglāk paļauties nekā uz viņa vasaļiem – bruņiniekiem, kas bija kaprīzi un labprātāk dzīvi saistīja ar lēņu muižām, nevis karošanu. 15. gadsimtā, laikā, kad plosījās Simtgadu karš, Francija sāka veidot pirmās pastāvīgās armijas vienības, kurās nozīmīgu daļu veidoja skoti. Vēlākos gadsimtos Francijas armijā dienēja teju visu tautu pārstāvji, no kuriem īpaši var izcelt vāciešus un šveiciešus. Lai arī daudzās tālaika armijās karoja algotņi, nekur citur, ja neskaita Pāvesta valsti ar slaveno pāvesta šveiciešu gvardi, ārzemju vienībām nebija tik lielas nozīmes kā Francijā.

Augot Eiropas nacionālajām armijām, ideju kalpot karalim vai senjoram nomainīja ideja kalpot valstij un nācijai, un lielākā daļa ārzemju algotņu vienību Eiropā izzuda. Tautām atrodot nācijas ideju, leģitīmām valdībām vairs nebija jāuztraucas par uzticīgas armijas veidošanu. Jau Nikolo Makjavelli savulaik rakstīja par algotņu bīstamību – tie bija nedisciplinēti, bez ētikas un kalpoja tam, kas varēja labāk samaksāt, tai pašā laikā esot gatavi pārdoties pretējai pusei, ja tā solīja lielāku labumu. Šādos sarežģītos apstākļos Francijā dzima vienība, kas ir unikāla pasaules mērogā – Franču ārzemnieku leģions. No vienas puses, tie ir ārzemju algotņi, no otras – Francijas vārda nesēji visā pasaulē. Franču ārzemnieku leģiona vēsture ir pilna dažādu pavērsienu.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

Raksti mums..

Andrejostas iela 17,

Rīga, LV-1045

 

legendas@dienaszurnali.lv

 

Tālrunis: +371 67273311;
Mobilais tālrunis: +371 26514838
Fax: +371 67292701

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle