@2016 Dienas Žurnali

 
 
Pirmais Lietuvas - Maskavas karš

1368. GADA 21. NOVEMBRĪ LIETUVAS DIŽKUNIGAITIJAS KARASPĒKS, KURU VADĪJA VIENS NO LIETUVAS VĒSTURĒ IEVĒROJAMĀKAJIEM VALDNIEKIEM, DIŽKUNIGAITIS AĻĢIRDS, KAUJĀ PIE TROSNAS UPES PĀRLIECINOŠI SAKĀVA MASKAVAS LIELKŅAZISTES SPĒKUS. AR ŠO KAUJU SĀKĀS LIETUVAS – MASKAVAS KARŠ, PIRMAIS NO VIRKNES KARU STARP ABĀM VALSTĪM, KAS TURPINĀJĀS VAIRĀKU GADSIMTU GARUMĀ.

Pirmajam lielajam Lietuvas – Maskavas karam ir gara, pusotru gadsimtu sena priekšvēsture, kas sākās vēl 13. gadsimta pirmajā pusē, Mongoļu impērijas iebrukuma Krievzemē laikā. Termins „Kijevas Krievzeme” parādījās tikai 19. gadsimtā, līdz tam laikam krievu apdzīvotās zemes dēvēja vienkārši par Krievzemi. Leģendārā kņaza Rūrika un viņa pēcteču reiz apvienotajā valstī bija iestājies feodālās sadrumstalotības periods. Pastāvēja desmitiem lielāku un mazāku valstiņu – lielkņazistu un kņazistu, kas turklāt iekšienē bija sadalītas atsevišķos valdījumos. Starp Rūrika daudzajiem pēctečiem notika nebeidzami konflikti par tiesībām uz to vai citu valdījumu, kuros, protams, aktīvi iesaistījās arī pārējie dižciltīgie. Strīdi, kas ne reizi vien noveda pie bruņotām sadursmēm starp kņazu karadraudzēm jeb družīnām varēja izcelties pat šķietami mazsvarīgu iemeslu dēļ. Šādā situācijā krievu valstiņas nespēja izrādīt vienotu pretestību mongoļiem – tatāriem un cita pēc citas nonāca vasaļatkarībā no iebrucējiem. Turklāt tās kņazistes, kas izrādīja pretestību, iebrukuma laikā piedzīvoja milzu postījumus un tika faktiski pilnībā izlaupītas.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

Vientuļā karaļa nāve

 

BAVĀRIJAS LUDVIGU II MĒDZA DĒVĒT PAR GULBJU KARALI VAI PASAKU KARALI. VIŅŠ BIJA EKSCENTRISKA PERSONĪBA, UN ĪPATNĒJAIS DZĪVESVEIDS, IESPĒJAMS, VIŅU ARĪ NOVEDA NĀVĒ.

Ludvigs II bija gara auguma pievilcīgs vīrietis, kuru dēvēja gan par ekscentriķi, gan par neglābjamu romantiķi. Šīs īpašības, turklāt apvienojumā ar pilnīgu nepraktiskumu un vēlmi savām kaprīzēm tērēt pasakainas summas, nebija iezīmes, kas raksturotu labu karali. Viņš dievināja kultūru, bet nesaprata valdību, un tas padarīja Ludvigu iecienītu sabiedrībā, taču paša ministri karali nevarēja ciest. Mūsdienās Ludvigu II lielākoties piemin viņa celto piļu, īpaši Neišvānšteinas dēļ. Taču tā nebija vienīgā pasakainā būve, kam karalis šķieda naudu, un viņa tērēšanas paradumi draudēja novest līdz kraham jau tāpat suverenitāti zaudējušo valsti. Ludviga un ministru konflikts kļuva aizvien asāks, līdz viņu pasludināja par nepieskaitāmu. Diennakti pēc šī paziņojuma karali atrada mirušu, un līdz pat mūsdienām tiek uzdots jautājums – tā bija pašnāvība vai slepkavība?

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Ģimenes bizness - slepkavība

 

PĒC PSRS SABRUKUMA UZ LIELVARAS DRUPĀM VALDĪJA BRĪVĪBA BEZ ROBEŽĀM VISAI ASIŅAINOS KONKURENCES APSTĀKĻOS. PARĀDĪJĀS JAUNS UN IENESĪGS RŪPALS – SLEPKAVĪBAS PĒC PASŪTĪJUMA. 90. GADU KRIEVIJĀ LIELĀKĀ UN PROFESIONĀLĀKĀ KILLERU BANDA BIJA BRĀĻU ČELIŠEVU UN VIŅU MĀTES IZVEIDOTAIS NOZIEDZĪGAIS GRUPĒJUMS.

Čeliševu bandas lietas izmeklēšanā tika izskatīta versija par brāļu līdzdalību tolaik Krievijā skandalozākajā slepkavībā – populārā TV žurnālista Vladislava Ļistjeva nonāvēšanā. 1995. gada pavasarī Ļistjevs, tolaik būdams Krievijas televīzijas kompānijas Pirmais kanāls ģenerāldirektors, tika nošauts paša mājas kāpņutelpā. Slepkavība tā arī netika atklāta, un aizdomās turēto nozieguma pasūtītāju vidū bija nu jau mirušais miljardieris Boriss Berezovskis, kā arī joprojām pie varas esošais politiķis un uzņēmējs masu mediju jomā Sergejs Ļisovskis. Slepkavības iemesls varēja būt saistīts ar nacionālā televīzijas kanāla privatizāciju un reklāmas tirgu. Andrejs Čeliševs pratināšanā pieminēja slepkavības apstākļu detaļas, par kurām varēja zināt tikai tās tiešie līdzdalībnieki, piemēram, to, ka slepkava nozieguma vietā izbēra čaulītes no cita ieroča lodēm, lai tādējādi maldinātu izmeklētājus. Turklāt tieši viņš aizvedis automobilī slepkavības izpildītājus no nozieguma vietas. Vēlāk gan Čeliševs atteicās no savas liecības. Zīmīgi, ka 2015. gadā mīklainos apstākļos nomira Sergejs Jakovļevs jeb Fandora, kurš, pēc ekspertu domām, “paņēma līdzi kapā patiesību par Maņeviča un Ļistjeva slepkavībām”. Bijušais killers pazuda bez vēsts un vēlāk tika atrasts miris no sirdstriekas kādā slimnīcā, kur uzturējās ar svešu vārdu.      

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
 
Viduslaiku teroristi asasini 

 

VIENA NO NEŽĒLĪGĀKAJĀM UN SLEPENĀKAJĀM VIDUSLAIKU IZNĪCINĀŠANAS GRUPĀM BIJA ASASINI. ŠIS IZRĀDĪJĀS PIRMAIS SLEPENAIS DIENESTS, KURA EFEKTIVITĀTE PĀRSPĒJA KARASPĒKUS. ASASINI IEGĀJUŠI VĒSTURĒ KĀ PROFESIONĀĻI, KAS ARVIEN PRECĪZI ĪSTENOJUŠI MĒRĶI. NO VIŅIEM BAIDĪJĀS, PAR VIŅIEM RUNĀJA, TAČU RETI KURŠ BIJA VIŅUS REDZĒJIS PIRMS MISIJAS ĪSTENOŠANAS.

Cietsirdība un nodevība, sazvērestības un slepkavības, kaislīga ticība un reliģiska pašaizliedzība – tas viss raksturoja viduslaiku Tuvo Austrumu pasauli, kurā sludināja un darbojās musulmaņu ismailītu reliģiskās skolas līderis Hasans as Sabahs. 909. gadā šiītu musulmaņu ismailītu novirziens izveidoja vienotu valsti – Fatimīdu kalifātu, kas gadsimta ilgumā pieredzēja nepārtrauktas kaujas. Kalifātā nostiprinājās militārā diktatūra, reālais valdnieks bija karaspēka virspavēlnieks. Kalifs, kurš bija ismailītu garīgais līderis, Kairā pirms nāves par savu pēcteci nosauca vecāko dēlu Nizaru. Savukārt armijas virspavēlniekam izdevīgāks bija kalifa jaunākais dēls al Mustali, kuru iesēdināja tronī, bet Nizaru nogalināja. Tomēr nozīmīga ismailītu daļa neatzina al Mustali. Šie cilvēki paglāba Nizara dēlu, kas līdz ar to kļuva par slepeno imamu, un izveidoja jaunu islāma atzarojumu, kura pārstāvji tiek saukti par nizarītiem. Mirušā Fatimīdu kalifa vecāko dēlu bija lemts uzaudzināt Hasanam as Sabaham, kurš nostājās nizarītu kustības priekšgalā un apņēmās izveidot savu valsti. 1081. gadā as Sabahs, apvienojot domubiedrus zem jaunpasludinātās nizarītu dinastijas slēptā imama karogiem, sāka konsolidēt spēkus.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Ielas knipsētāji

 

NE TIK SENOS LAIKOS LĪDZ AR ZĀBAKU TĪRĪTĀJIEM, ORMAŅIEM, AVĪŽU ZĒNIEM ARĪ IELU FOTOGRĀFS BIJA NEATŅEMAMA RĪGAS UN JEBKURAS PUSLĪDZ ROSĪGAS LATVIJAS PILSĒTAS IELU AINAVAS DAĻA. GRŪTI IEDOMĀTIES KĀDU NO 20.–30. GADIEM SAGLABĀTU ĢIMENES FOTOALBUMU, KURĀ NEATRASTOS ARĪ KĀDS IELAS FOTOGRĀFA VEIKUMS.

 

Literāts un aktieris Mārtiņš Gailis, publicējoties vairāk pazīstams kā Ludvigs Šanteklērs, 1927. gadā rakstīja: “Kaut kur bulvāra malā vai kāda laukuma stūrī apmeties ielas fotogrāfs ar visu dekorāciju. Tas ir laipns cilvēks un uzņem katru kundi bildē tādu, kāds viņš ir. Ielas fotogrāfs nelūgs jūs novilkt mēteli, noņemt cepuri, gludi sasukāties. Viņš tik palūgs, lai jūs esat drusciņ jautrāks.”   Pirmskara Rīgā ielu fotogrāfi, siltākam laikam iestājoties, medīja klientus Brīvības bulvārī, Bastejkalnā, pie Brīvības pieminekļa un citviet pilsētas centra dzīvākajās ielās, kas arī izskaidro, kādēļ ģimenes albumos redzamie ļaudis, nereti brīvdienās izgājuši pastaigāt savās labākajās drānās, iemūžināti teju uz vienu un to pašu ēku, apstādījumu vai objektu fona. Ja nu klienti nepieteicās paši, fotogrāfi tos ķēra un izteica piedāvājumus turpat uz ielas. Netrūka gadījumu, kad uzņēmums tika veikts bez atļaujas un pilsoni vienkārši nostādīja fakta priekšā. Kādā tā laika preses izdevumā teikts: “Dažos mirkļos viņi pilnīgi negaidot uzņem pārīšus vai jautru jauniešu pulku un iespiež rokā zīmīti ar aicinājumu visdrīzākā laikā izņemt gatavos attēlus. Protams, nauda jāmaksā tūlīt, bet ja kādreiz tās nav pie rokas, fotogrāfs labprāt ielaižas arī uz nomaksu, jo viņam galvenais ir iegūt vairāk klientu.” Kas notika, ja bez atļaujas nofotografētā persona, bieži vien jauna dāma, sašuta un nevēlējās par foto pirkšanu ne dzirdēt, kā tas mēdza gadīties Jūrmalas pludmalē?

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

Raksti mums..

Andrejostas iela 17,

Rīga, LV-1045

 

legendas@dienaszurnali.lv

 

Tālrunis: +371 67273311;
Mobilais tālrunis: +371 26514838
Fax: +371 67292701

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle