Kasablanka ar Hamfrija Bogarta un Ingrīdas Bergmanes piedalīšanos ir viena no populārākajām filmām, kas jebkad radītas Holivudā. Taču kritiķi un domātāji, to vidū Umberto Eko, rakstījuši par lentes viduvējo kvalitāti, kas nekādi neļauj to dēvēt par izcilu darbu. Šādi paradoksi, kad pēc loģikas sanāk viens rezultāts, bet pēc emocijām – pavisam citāds, cilvēces vēsturē ir piedzīvoti bieži un ar apskaužamu regularitāti atkārtojas joprojām. Tā noticis ar grafiti, kas sākotnēji bija huligānisks pašizpausmes veids, bet tagad, pateicoties vairākiem slaveniem šo jomu pārstāvošiem māksliniekiem, kļuvis par galeriju iemītnieku. Atklāts paliek jautājums, vai grafiti joprojām pauž emocijas, vai arī pamazām kļūst par racionālu, izkalkulētu komerciālu nozari. Kā liecina pasaules vēsture, tās lappusēs savus vārdus bieži vien ieraksta tie, kas nav bijuši aprēķinātāji, bet gan vēlējušies iepriecināt citus un arī paši sevi. Tāds bija slavenais barons fon Minhauzens, kuram nebija nekādas vajadzības, lai viņa mednieku stāsti kļūtu par literatūru, taču tā notika, un tagad barons kļuvis par pasaulē iecienītāko meli. Kāpēc mūs vilina neprātīgas fantāzijas, traki piedzīvojumi un neiespējami notikumi? Iespējams, daži filozofi šo parādību saistītu ar cilvēces mūžīgo pavadoni muļķību. Roterdamas Erasms rakstīja, ka bez muļķības nekas nav patīkams: ja nav kāda, kurš ar īstu vai atdarinātu muļķību saceļ smieklus, tad jāpieaicina jokdari par naudu.

Leģendas galvenā redaktore AGNESE ZATERMANE

@2016 Dienas Žurnali

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle