REALITĀTE MĒDZ BŪT LABĀKA PAR SAPŅIEM

Pajautājiet jebkurai mazai meitenei, par ko viņa vēlas būt – vai par princesi vai saimnieci! Droši vien lielākā daļa atbildēs, ka, protams, par princesi, jo šādai personai taču ir daudz vairāk iespēju, baudu, privilēģiju un skaistuma. Kad cilvēks pieaug, viņš nereti turpina mazliet dzīvot sapņos, iztēlodamies, ka dzīve citādā statusā noteikti būtu daudz patīkamāka, vieglāka, aizraujošāka.
Šajā Leģendu numurā ir divi stāsti, kas pierāda pretējo – dzīve realitātē var būt daudz skaistāka par dzīvi sapnī. Princese Mārgareta, skaistā Anglijas karalienes Elizabetes II māsa, piedzima priviliģētākos apstākļos nekā jebkurš cits planētas iedzīvotājs, taču dziļākajā būtībā šīs privilēģijas viņu smacēja, lika atteikties no mīlestības, neļāva izvēlēties dzīvesveidu. Zelta sprosts, kurā Mārgareta nonāca tajā pašā brīdī, kad viņas tēvs negaidīti kļuva par karali, bija pārāk smaga nasta, un viņa, neredzot izeju, maldījās postošās kaislībās un atkarībās, līdz mielēm izjūtot nicinājumu tikai tāpēc, ka ir princese, kurai taču neklājas dzīvot kā vienkāršai meitenei.
Otrs stāsts ir par pretējo pusi – par ķēkšām, audējām, dārzniecēm, saimniecēm, kuras Latvijas laikā izauklēja slavenā Kaucmindes mājturības skola. Kaucmindietes tituls skanēja lepni, un to arī nesa ar lepnumu, ne velti mājturības skolas absolvenšu labā slava saglabājusies līdz pat mūsdienām. Šis tituls sakņojās prasmē, nevis mantojumā, un, ja arī uzlika kādus pienākumus, tad – patīkamus, ne tādus, no kuriem jābēg, slīcinot ikdienu viskijā. Un nez vai kāda no Kaucmindes meitenēm, kuras apbrīnoja pat Kārlis Ulmanis, vieglu roku atteiktos no pašas rokām sastrādātās cieņas, lai kļūtu par lelli, kurai jākustas, kā pavēl karaļnams.