MUMS IR DAUDZ CILVĒKU, AR KO LEPOTIES

Bieži vien šķiet, ka mūsu pašu dzimtajā zemē nenotiek nekas īpašs, ka globālā mērogā esam vien mazs punktiņš uz kartes. Taču to, kā mūs uztver lielā, plašā pasaule, nosakām mēs paši. Un dažbrīd nepamatoti sevi noniecinām.
Visur pazīst pavāri Džūliju Čaildu, viņas receptes joprojām tiek izmantotas, par viņu uzņemtas filmas un sarakstītas grāmatas. Taču mums ir pašiem sava Džūlija Čailda – latviešu virtuves patronese Antoņina Masiļūne, kuras devumu vēl tagad daudzviet ik dienu izmanto simtiem saimnieču, kuras pat vairs neatminas, ka recepti, pēc kuras sanāk visgardākie ēdieni, pirmoreiz izlasījušas kādā no savulaik tik populārajām Masiļūnes grāmatām. Un viņas dzīvesstāsts ir aizraujošāks nekā slavenajai Čaildai! Ko vērta ir kaut vai galanta pielūdzēja noraidīšana, jo jādara svarīgākas lietas – jāiet uz tirgu pēc gurķiem, lai atkal uzburtu kādu ēdienu, kas uz palikšanu nonāks uz latviešu galdiem.
Nepelnīti maz Latvijā pieminēts leģendārais kinooperators Jānis Doreds, kurš ar savu dokumentālista kameru ir bijis klāt un fiksējis vai visus 20. gadsimta pirmās puses svarīgākos politiskos notikumus, ieskaitot Ļeņina bēres. Doreda darbs dažbrīd saistījās ar risku, taču viņam svarīgākais bija fiksēt dzīvu vēsturi. Ne velti latvieša talantu augstu novērtēja arī  pasaules lielākā kinohroniku kompānija, amerikāņu Paramount News, kas piedāvāja Doredam līgumu.
Un mums bijuši fantastiski biznesmeņi, kas spējuši pelnīt pat ar tomātu audzēšanu – ko vērts ir stāsts par Jēkabam Gotsonam piederošajām siltumnīcām, kas bija moderni aprīkotas un nodrošināja tādu ražu, ka Gotsons tika daudzināts kā tomātu karalis.
Par visām šīm tik īpašajām personībām šomēnes stāstām Leģendās. Leposimies ar viņiem, ar savējiem!