IEROBEŽOJUMI PASTĀV JEBKURĀ SABIEDRĪBĀ.

Taču šoreiz Leģendās daudz vēstām par cilvēkiem, kas šos ierobežojumus pārkāpuši. Dažam tas izdevies pārliecinoši, savukārt cits nav spējis tikt galā ar paša iedomāto brīvību, vēl kāds tomēr atļāvies par daudz. Bieži vien šī iekšējā robežpārkāpšana kļuvusi par traģēdiju.
Vinsents van Gogs izkāpa no ikdienības kurpēm, lai kļūtu par mākslinieku, taču nespēja sadzīvot ar sevī pašā jaunatklāto ģēniju – spēcīgāki izrādījās nelaimi vēstošie melnie kraukļi. Taču mākslinieka sevis izpostīšana radīja brīnumu – gleznas, kurās pasaule atmirdz nepārspējamās krāsās.
Baletdejotājs Māris Liepa dejoja kā dievs, viņam sekoja gan pielūgsme, gan tās dvīņumāsa nenovīdība. Viņš spēja dzīvot vienīgi dejā, un, kad tā tika atņemta, Liepa sāka solodeju virs bezdibeņa, kas nevarēja beigties citādi kā ar sadegšanu paša liesmās.
Vēl viens, taču pavisam citāds robežpārkāpējs ir Fidels Kastro, kurš dažbrīd atļāvās darīt visu, kas ienāk prātā gan mīlestībā, gan revolūcijā. Nē, viņš nenonāca kraujas malā – Kubas līderis, šķiet, ieguva visu, ko vēlējās. Taču cilvēka gadi nepielūdzami aizrit, un dzīvošana kaislībās nenodrošina nemirstību, lai cik ļoti kāds to vēlētos.
Runājot par šiem tik atšķirīgajiem cilvēkiem, tomēr rodas viens un tas pats jautājums – vai bija vērts? Katrs solis, ko cilvēks sper tuvāk augstienēm, arī tuvina kritienu. Taču acīmredzot tad, kad liktenis uzrunā, dodams izvēles iespēju, drosmīgākie met tam izaicinājumu un piedzīvo pasauli, kas citādi nebūtu pavērusies.