DAŽREIZ MĒS VAIRĀK TICAM KINO NEKĀ DZĪVEI...

 ... it sevišķi runājot par kinolentēm, kas attēlo vēsturi. Gatavojot rakstu par Evu Peronu, ko varat lasīt šajā Leģendu numurā, atklājās, ka daži vēsturnieki ir neizpratnē, kāpēc cilvēki savu priekšstatu par tolaik Argentīnā notikušo veido, ņemot vērā vienīgi ārkārtīgi populāro kinomūziklu par Evitu, kur galvenajā lomā iejutās popzvaigzne Madonna. Vairākas filmas sižeta vadlīnijas mākslas vārdā ir tik tālu no vēsturiskās patiesības, cik vien iespējams. Arī Evitas visai pretrunīgā personība filmā atspoguļota tikai no vienas puses.
Kinomīti arī veicinājuši dažādas baumas, tostarp par slavenību nāves apstākļiem. Ja tiem gluži kā piparotas garšvielas vēl pievieno pāris sazvērestības teoriju, sanāk maisījums, ko publika labprāt pērk un nekritiskākā tās daļa uzskata par vēsturisku patiesību. Tā bieži ir ekspluatēts mīts par cara meitas Anastasijas izdzīvošanu, kas uzņemts pat Disneja studijas multfilmā. Šīs baumas daudzu gadu gaitā izmantojušas vairāk nekā 30 viltvārdes, kas uzdevušās par cara meitām, un laikā, kad vēl nebija attīstītas tehnoloģijas DNS noteikšanai, viena otra no viņām pārliecināja publiku, ka patiesi ir Aleksandra.

Taču ir arī kinofilmas, kas nevis brīvi interpretē vēsturiskus faktus, bet pašas kļūst par vēstures daļu izcilības dēļ. Viena no tām – režisora Jāņa Streiča Teātris, kas nekad nenogrims aizmirstībā un ko mēs labprāt skatāmies atkal un atkal. Turklāt režisors neveido mītus, viņš šajās Leģendās mums pastāsta daudz interesanta par filmas aizkulisēm – gan par anekdotiskiem gadījumiem, gan cīņu ar padomju nomenklatūru. Izrādās, lai filma taptu, bija vajadzīgi gari apkārtceļi, kas veda pat cauri Gruzijai, un mazliet Raiņa dzejas.