CIK DAUDZ KINO ATŠĶIRAS NO DZĪVES?

Bijušās Lielbritānijas premjerministres, leģendārās Mārgaritas Tečeres bērni nesen pauduši sašutumu par ieceri ekranizēt viņu slavenās mātes dzīvi. Nē, viņus neuztrauc tas, ka kāda Mārgaritas dzīves epizode varētu tikt atspoguļota nepareizi. Runa ir par iecerēto filmas izejas punktu, vēstījuma veidu. Vai tas tiešām ir tik būtiski?
Šoreiz Leģendās stāstām arī par divām ārkārtīgi atšķirīgām personībām, kuras, šķiet, vieno tikai tas, ka abas savu karjeru veidojušas kino. Pasakaini skaistā Holivudas dīva, par kino zelta laikmeta pēdējo pārstāvi dēvētā Elizabete Teilore un neprātīgais ģēnijs, režisora Vernera Hercoga iecienītais aktieris Klauss Kinskis. Abu dzīvesstāsti, to intensitāte liek domāt - ak, dzīve kā kino! Elizabete izdzīvojusi vai visas Holivudas spožuma un posta gradācijas, bet Kinska neprāts dažbrīd šķiet inscenēts vairāk nekā jebkura filma ar viņa piedalīšanos, vienalga, vai runa būtu par lētiem vesterniem vai Hercoga meistardarbiem.
Taču, ieskatoties ciešāk, šķiet, aiz zilā ekrāna tomēr paveras cits stāsts - kā palimpsests, kad viena glezna nosedz citu un, notīrot pirmo, parādās pavisam kas cits. Un tas, ko ieraugām, nav kino - tā ir dzīve. Kinskim un Teilorei tā bijusi skaista un briesmīga vienlaikus. To veicinājuši gan dēmoni, gan talanti, radot abus - gan Holivudas skaistuli, gan ģeniālu neprāti.