BĒRNĪBA IR VISA PIRMSĀKUMS

Lai arī par ko mēs kļūtu vēlāk, pamati dzīvei, uzskatiem, spējām un talantiem tiek ielikti laikā, kad vēl esam mazi. Šomēnes Leģendām šī tēma ir īpaši aktuāla, jo viens no daudzajiem rakstiem žurnālā, ko turat rokās, vēsta tieši par šo priecīgo laiku. Konkrētāk – par bērnību 20. gadsimta sākumā un padomju gados. Viens no svarīgākajiem secinājumiem – runājot par bērnības gadiem, atplaukst pilnīgi visi cilvēki. Vienalga, kādi amati tiktu ieņemti, lai cik nomākti un pārņemti ar ikdienu cilvēki justos, tiklīdz sākam runāt par bērnību, mēs visi smaidām un mirdzošām acīm atceramies, kā lēkājām klasītes, spēlējāmies ar lelli Baibu, bijām gan drosmīgi indiāņi – gluži kā Gojko Mitičs filmā! –, gan skaistas dāmas, kuras kaut vai no aizkariem veidotās princešu kleitās nebija ne par matu sliktākas par marķīzi Anželiku. Un kur nu vēl iekārotās, bet ne visiem pieejamās rotaļlietas: Straumes pavārs un dakteris, kājminamās automašīnas un vācu lelles, kas mācēja teikt – mamma! Taču toreiz mums nevajadzēja tik daudz, lai spēlētos stundām ilgi, bija gana ar papīru, šķērēm, zīmuļiem – no tā visa tapa gan leļļu kleitas, gan kosmodromi. Galvenais bija radoša pieeja, kaut gan ne jau vienmēr par to tikām atalgoti ar atzinību. Bet ko darīt, ja indiāņa galvasrotai vajadzīgas krāšņākās spalvas, ar kurām rotājas kaimiņu gailis, vai arī galdauta pārveidošanai par karalisku apmetni vajadzīgi daži tikai ar šķērēm panākami uzlabojumi?
Par saviem pirmsākumiem, par bērnību mums vajadzētu atcerēties biežāk. Tādos brīžos ir daudz vieglāk atrast laimes izjūtu un, kas zina, iedvesmu arī tagad, pieaugušā vecumā, ar nelieliem līdzekļiem paveikt ko grandiozu.