APKAUNOJOŠS, NELATVISKS UN PRASTS!

Ar šādiem epitetiem Latvijas presē savulaik tika apveltīts tēlnieka Kārļa Zāles veikums– Brīvības piemineklis, kas tagad mums simbolizē Latviju. Un, lai kā mums reizumis gribētos domāt, ka vecajos labajos laikos gan zāle bija zaļāka, gan politiķi cēlāki, lasot šajā žurnāla numurā publicēto stāstu par Brīvības pieminekļa tapšanu, diemžēl jāsecina, ka laiki ir mainījušies, bet cilvēki – gandrīz nemaz. 
Citāti no tālaika preses liecina, ka strīdi ir tādi paši un pat vēl versmaināki un absurdāki nekā par vienu otru tagad īstenojamu projektu. Brīdī, kad tas notiek, reti kurš aizdomājas, ka pieņemtie lēmumi var mainīt pilsētas seju un, iespējams, tautas likteni. Kā norisinātos Atmoda, ja Brīvības piemineklis būtu uzcelts sākotnēji iecerētajā vietā? Un ja nu mums būtu nevis Milda ar trim zvaigznēm, bet Brīvības tilts? Un ja metu konkursā būtu uzvarējis kāds cits, nevis Kārļa Zāles projekts – vai, zinot, kādi laiki sekoja, mums vispār būtu Brīvības piemineklis?
Ne tikai politiski, bet arī uz kultūras un mākslas jomu attiecināmi lēmumi jāpieņem vēstures un nākotnes, nevis ambīciju kontekstā. Ar to mēs grēkojam gan tagad, gan pirms daudziem gadu desmitiem, kad Latvija jau bija neatkarīga valsts.